Plastmasas valgos

Description

Plastmasas valgos

Kopš 3. jūlija Latvijā un visā Eiropas Savienībā ir aizliegts ražot un pārdot vairākus vienreizlietojamos plastmasas izstrādājumus, tajā skaitā arī plastmasas traukus un galda piederumus. Jo plastmasas mikrodaļiņas ir visur, arī cilvēka organismā, un bažas par to ietekmi uz veselību pieaug.

Vienreizlietojamie plastmasas maisiņi nav aizliegti, bet labāk savus pirkumus liec kokvilnas tarbā!

Skaidro:

Dr. med. IVARS VANADZIŅŠ • Asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Aroda un vides katedrā. • Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors.

Dr. sc. ing. REMO MERIJS-MERI • Rīgas Tehniskās universitātes profesors, Polimēru materiālu tehnoloģijas katedras vadītājs.

Vairāk nekā zvaigžņu debesīs

Vairāk nekā gadsimtu ilgās polimērizstrādājumu vēstures rezultātā Eiropas Savienībā 80–85 procenti konstatētā jūras piesārņojuma ir plastmasa, puse no tās – sadzīvē izmantoti vienreizlietojamie izstrādājumi, bet 27 procenti – ar zveju saistīti priekšmeti. Kā zināms, dabā darbojas vielas nezūdamības likums, un tas attiecas arī uz plastmasu, kas dažādu faktoru ietekmē nodilst un sairst, bet pilnībā nenoārdās un bez vēsts gaisā neizkūp. Vidē nonāk niecīgas daļiņas – mikroplastmasa, kas rada dažādus riskus cilvēka veselībai.

Aprēķināts, ka pasaules okeānos ir vairāk plastmasas daļiņu nekā zvaigžņu mūsu galaktikā!

Pētījumiem veselības jomā ir salīdzinoši nesena vēsture, tikai 10–15 gadi, bet jau noskaidrots, ka mikroskopiskās plastmasas daļiņas atrodas visur – pludmales smiltiņās, dārza dobē, jūrā, gaisā un, jā, arī mūsu organismā.

Protams, ne es, ne tu neēdam maisiņus un negraužam baltās plastmasas dakšiņas, bet vienalga polimēru izstrādājumi nonāk mūsu ķermenī. Mikroplastmasas daļiņas mēs ieelpojam, iedzeram, apēdam, un daļa šo ar aci nesaskatāmo kripatiņu uzsūcas arī caur ādu, valkājot apģērbu, kas šūts no neilona, poliestera vai poliakrila auduma, vai svelmainā vasaras dienā sauļojoties uz piepūšamā matrača. Starp citu, karstums daļiņām palīdz iekļūt ādā!

Kredītkarte nedēļā

Pirms diviem gadiem žurnālā Environmental Science and Technology publicēts Kanādas Viktorijas Universitātes pētījums atklāj, ka gada laikā cilvēka organismā nonāk 39 000–52 000 mikroplastmasas daļiņu, un, veicot aprēķinus, cik daudz tās varētu būt ieelpotas, šis skaitlis pārsniedz 74 000. Ja cilvēki ikdienā nepieciešamo ūdeni dzer tikai no plastmasas pudelēm, tad riskē papildus uzņemt vēl 90 000 mikroplastmasas daļiņu. Mikroplastmasa atrodama ne vien iecienītās jūras veltēs, bet arī tādos produktos kā sāls, cukurs, alkohols un pat medus! Cits, pēc Pasaules Dabas fonda pasūtījuma veikts, pētījums liecina, ka cilvēks uzņem vidēji 5 gramus plastmasas nedēļā, un tas atbilst vienai kredītkartei.

Diemžēl daudzos sadzīves izstrādājumos mikroplastmasas daļiņas tiek iekļautas jau sākotnēji – zobu pastā, ķermeņa vai sejas skrubī, nagu lakā, sintētiskajos audumos un citur. Bažās par ietekmi uz vidi un veselību Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra piedāvā pilnībā aizliegt primārās mikroplastmasas izmantošanu vai vismaz panākt, lai tās klātbūtne obligāti tiek norādīta uz marķējuma.

Tiesa, diez vai mēs varam iztikt bez plastmasas izstrādājumiem pavisam, jo galu galā tā ir visur – mašīnas oderējumā, klaviatūras taustiņos, zobu plombās, implantos, tekstilizstrādājumos, būvniecības materiālos un citur. Vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu bēda ir tā, ka tos retāk pārstrādā un parasti vienkārši izmet. Mikrodaļiņas paliek augsnē, nonāk ūdeņos, un varbūt ir uz tā burkāna virsmas, ko uzreiz apēd, izrautu no dobes.

Ķīmisko vielu kokteilis

Ar mikroplastmasu nav tik vienkārši, jo, ja dārznieks saelpojas arsēnu, ko savulaik izmantoja koksnes apstrādē, uzreiz skaidrs, kas vainojams viņa nāvē. Bet pateikt, ka mikroplastmasa izraisa vēzi vai cukura diabētu – nē, nevar.

Nebūs tā, ka uzliksi uz rokas polimēra izstrādājumu un – re, parādīsies pumpa! Tomēr tas nenozīmē, ka ietekmes nav, – vienkārši ir grūti pateikt, ka, lūk, tieši plastmasa ir izraisījusi slimību. Ilgtermiņā un kopā ar citiem faktoriem šī ietekme patiesībā ir neparedzama.

Jāņem vērā, ka stāsts nav tikai par polimēriem kā tādiem, bet par dažādajām piedevām, kas tiek pievienotas, lai panāktu noteiktu faktūru, krāsu vai citas īpašības, kā arī novērstu vai palēninātu sadalīšanos. Tie ir dzidrinātāji, antistatiķi, optiskie balinātāji, ultravioleto staru filtri, stabilizatori, cietinātāji, plastifikatori, kas padara izstrādājumus mīkstākus, lokanākus...

Piemēram, specializētajiem sporta apģērba audumiem nereti pievieno biocīdus – ķīmiskos savienojumus, kas neitralizē smaku izraisošās baktērijas.

Piedevu daudzums var svārstīties no procenta daļām polimēru nanokompozītiem (piemēram, modernākajām hokeja vai beisbola nūjām) līdz pat 80 un vairāk procentiem augsti pildītām sistēmām (piemēram, terases dēļiem).

Viena veida plastmasā piedevu daudzums var būt ļoti atšķirīgs.

Droši vien esi pamanījusi plastmasas marķējumu – ciparus bultiņu trīsstūrīšos un burtus zem tiem, kas gan norāda, kāda veida plastmasa izmantota, lai noskaidrotu pārstrādes iespējas, tomēr neko nepasaka par piedevām.

Tāpēc šajos džungļos patiešām ir visai grūti orientēties.

Piedevas var nebūt cieši saistītas ar polimēru, tāpēc izstrādājuma dzīves cikla laikā un arī pēc tā var izdalīties apkārtējā vidē. Migrēšana notiek ne vien novecošanas un nodiluma, bet arī ultravioletā starojuma, siltuma, taukainas vai skābas vides ietekmē, un sevišķi satraucoša ir vielu izceļošana no pārtikas iepakojuma. Turklāt šajā kokteilī var atrasties veselībai kaitīgi, toksiski un kancerogēni ražošanas atlikumi, piemēram, melamīns no vienreizlietojamiem traukiem.

Vienreizlietojamā plastmasa var būt nestabils materiāls. Ja polietilēntereftalāta jeb PET pudelē ieliesi ābolu sulu vai atstāsi uz palodzes saulītē, tiks veicināta sīko daļiņu un piedevu izdalīšanās, ko ar aci redzēsi kā duļķainību. Arī ideja uztaisīt no kolas pudeles putnu barotavu nav visai laba, jo, griežot plastmasu, vidē nonāks mikrodaļiņas. Tāpat saldējuma kastītes izmantošana rasola vai zupas uzglabāšanai nav prāta darbs. Nelieto vienreizlietojamus traukus atkārtoti vai plastmasas izstrādājumus tam, kam tie nav domāti, – tā nav prātīga rīcība!

Pazīstamākās no veselībai bīstamajām piedevām ir bisfenols A un ftalāti, ko izmanto, lai plastmasu padarītu mīkstāku, lokanāku, un bromētie liesmu slāpētāji (galvenokārt izmanto mājsaimniecības elektroierīču ražošanā). Bisfenolu A organisms kļūdaini uztver kā hormonu, un tas izraisa iekšējās sekrēcijas sistēmas traucējumus.

Lai gan normatīvi nosaka, ka pārtikas iepakojums nedrīkst radīt dažādu vielu nonākšanu cilvēka organismā veselībai bīstamā koncentrācijā, pirmkārt, daudzu vielu ietekme vēl tikai tiek pētīta, un, otrkārt, kamēr vienas ierobežo, citas nāk vietā. Treškārt, mēs lietojam dažādu plastmasu dažādus izstrādājumus ar daudzveidīgām piedevām, kuru mijiedarbība ir grūti prognozējama.

Izmaksu efektivitātes un daudzveidīgā lietojuma dēļ plastmasas izstrādājumi ir ļoti plaši izplatīti, un grūti iedomāties dzīvi bez tiem, tādēļ veselības un ekonomiskā ieguvuma salāgošana ir nopietns izaicinājums.

Piemēram, neskatoties uz pierādītu kaitējumu endokrīnajai un reproduktīvajai sistēmai, bisfenolu A Eiropas Savienībā aizliegts lietot tikai bērnu pudelīšu ražošanā. Sekas var būt gauži nopietnas: nograutā imūnsistēma un izšūpotais hormonālais līdzsvars var izraisīt orgānu izmaiņas, neauglību, alerģijas, aptaukošanos, 2. tipa cukura diabētu, imūndeficītu, jā, arī vēzi, un uzvedības traucējumus. Ir arī citas hormonālās sistēmas bojātājvielas, kas skādē gan vielmaiņai, gan imūnsistēmai, gan orgānu attīstībai, piemēram, bromētie liesmu slāpētāji un alvas savienojumi.

Mikroplastmasas un nanoplastmasas daļiņas, kas rodas berzes, ultravioletā starojuma un vidi piesārņojošu vielu ietekmē, kalpo kā transportlīdzeklis dažādiem mikroorganismiem – vīrusiem, baktērijām un citu vielu daļiņām. Atrodoties vidē, mikroplastmasa salasa noturīgos organiskos piesārņotājus, kas dabā nenoārdās. Veselības kontekstā – jo mazāka plastmasas daļiņa, jo negantāka.

Attiecībā pret svaru un izmēru nanodaļiņām ir liels virsmas laukums, un uz tā var uzsēsties vesels bariņš dažādu kaitnieku, bet tas nozīmē, ka varam uzņemt īstu ķīmisko vielu un mikroorganismu kokteili ar neparedzamu mijiedarbību un ietekmi.

Plastmasa pat mātes miesās

Šogad žurnālā Environment International tika publicēts itāļu zinātnieku veikts pētījums, kas pirmo reizi pierāda mikroplastmasas klātbūtni cilvēka placentā. Iepriekš tā ir atrasta mātes pienā, cilvēka asinīs un visos galvenajos orgānos – nierēs, aknās, sirdī, plaušās, liesā, smadzenēs.

Mikroplastmasa uzkrājas arī nervu kodolos un ganglijos.

Asinīs ir ticis atrasts polistirols, polietilēntereftalāts (PET), bisfenols A (BPA), krāsvielu pigmentu pēdas, bet nanodaļiņas spēj šķērsot arī šūnu membrānas un pārvietoties pa epitēlija slāņiem.

Dažādi pētījumi liecina, ka mikroplastmasas klātbūtne palielina vēža veidošanās risku. Līdz pat 90 procentiem sīko svešķermeņu tiek izvadīti no organisma, bet daļa uzsūcas caur zarnu sieniņām, nonākot asinsritē un limfātiskajā sistēmā un izklīstot pa visu organismu.

Varētu domāt – kas tur liels, plastmasas drupatiņas taču ir niecīgas: neredzu, tātad nav!

Ja tā no tiesas būtu viena vienīga kripatiņa, vēl nekas, bet daļiņas uzkrājas, iekapsulējas audos un veido kumulatīvu efektu, izraisot oksidatīvo stresu – lēni noritošu iekaisumu, kura rezultātā izdalās šūnām kaitīgi toksiski savienojumi.

Tiek traucēts šūnu veidošanās cikls, un palielinās imūnšūnu aktivitāte.

Arvien darbojas arī enerģijas nezūdamības likums: hroniska iekaisuma rezultātā rodas izmaiņas vielmaiņā un enerģija patērējas vairāk. Bet, ja vairāk jātērē, vairāk arī jāapēd, un tas skar visu barības ķēdi – mainās uzvedība, un uz tava šķīvja nonākusī plēsīgā līdaka varbūt bijusi krietni rijīgāka par sugas māsām. Lai gan mikroskopiski, bet tavā organismā var būt simtiem šādu iekaisuma perēkļu! Pirmkārt, tie rada novirzes imūnsistēmas un endokrīnās jeb hormonālās sistēmas darbībā, otrkārt, veido sarētojumus – saistaudus, piemēram, aknu šūnu hepatocītu vietā.

Lai labāk saprastu, derēs šāds piemērs: ja mēs izrullētu plaušas, to izmērs sasniegtu futbola laukuma lielumu – tik iespaidīgs ir šī orgāna virsmas laukums. Ja mēs no plaušu paklāja nedēļas laikā noskrubinātu kvadrātcentimetru, visticamāk, neko nejustu.

Tomēr laikam ejot elpošana kļūtu apgrūtināta. Ilgtermiņā uzkrājoties un mijiedarbojoties ar citām vielām un norisēm organismā, līdzīgi darbojas mikroplastmasa.

Bet šādu reakciju var būt tūkstošiem! Tādēļ jau ir tik grūti izšķirt tieši mikroplastmasas lomu, bet tās klātbūtne organismā tiek saistīta ne vien ar endokrīnās un imūnsistēmas traucējumiem, bet arī ar zarnu mikrobioma sastāva un daudzveidības izmaiņām, neirotoksiskiem procesiem un uzvedības traucējumiem.

Savukārt pēdējā desmitgadē veiktie pētījumi apliecina zarnu mikrobioma ietekmi uz enokrīno, imūno un nervu sistēmu.

Kas ir PLASTMASA?

● Lielmolekulāri organiskie savienojumi – polimēri, kam var būt pievienotas piedevas vai citas vielas, lai nodrošinātu materiāla stiprību, krāsu, cietību vai lokanību un citas īpašības.

● Plastmasas var iedalīt divās lielās grupās – termoplastiskās plastmasas, kuras ir vairākkārtīgi pārstrādājamas, piemēram, polietilēna maisiņi, un termoreaktīvās plastmasas, kuras ir neatgriezeniski cietējošas, piemēram, gela un akrila nagi. Nereti izstrādājumus izgatavo no vairāku plastmasu maisījuma.

● 99 procenti plastmasu tiek ražoti no fosilajiem resursiem, galvenokārt – no jēlnaftas.

Kas ir MIKROPLASTMASA?

● Tā dēvē plastmasas daļiņas, kuru izmērs nepārsniedz 5 milimetrus, tai skaitā nanodaļiņas, kuru diametrs nav lielāks par 0,1 mikronu (100 nanometriem) jeb 0,0001 milimetru, kas atbilst SARS-CoV-2 vīrusa molekulai.

● Salīdzinājumam: cilvēka mata diametrs ir aptuveni 50 mikronu (0,05 milimetri), bet balto miltu daļiņa ir 10–41 mikronu liela.

Kad plastmasas iepakojumu DRĪKST IZMANTOT?

● Iepakojot pārdošanai žāvētu vai aukstu pārtiku, kam nepieciešama tālāka sagatavošana.

● Iepakojot pārtikas produktus vairāk nekā vienā porcijā.

● Iepakojot vienu pārtikas porciju, ko pārdod vairāk nekā vienas vienības daudzumā.

● Iesverot veikalā tevis izraudzītos produktus.

● Putu polistirola iepakojumu drīkst lietot, ja pārtika tajā iesaiņota ražošanas līnijā un pēc tam tiek nogādāta uz tirdzniecības vietu, kas atrodas ārpus ražotnes vai ražotāja noliktavas.

● Pārdodot ēdienu līdzņemšanai ēdināšanas iestādēs, pircējam iepakojums nedrīkst būt bez maksas!

Šie plastmasas izstrādājumi tagad ir AIZLIEGTI!

● Vienreizlietojamie trauki, izņemot glāzītes, piemēram, kafijas krūzes.

● Vienreizlietojamie galda piederumi – dakšiņas, naži, karotes, irbulīši.

● Kokteiļu salmiņi un dzērienu maisāmie kociņi.

● Vates kociņi.

● Balonu kātiņi, izņemot rūpnieciskam vai profesionālam lietojumam paredzētus balonus, ko neizplata patērētājiem.

● No putu polistilora – nepārstrādājama materiāla – izgatavots pārtikas iepakojums (kārbas ar vāku vai bez), kas domāts ēdienam, kuru vari apēst uzreiz, ņemot līdzi vai ēdot uz vietas, un kas parasti tiek patērēts no iepakojuma trauka.

● No putu polistirola izgatavots dzēriena iepakojums, tā korķīši, vāciņi un dzērienu glāzes.

IZVAIRIES no šī sastāva PĀRTIKAS IESAIŅOJUMĀ!

● PVC – polivinilhlorīds (3)

● PS - polistirols (6).

● OTHER – neidentificēta plastmasa (7).

● BPA – bisfenols A, atrodams arī skārdenēs, apzīmēts ar burtiem.

● PC – polikarbonāts, apzīmēts ar burtiem.

AVOTS: Baltijas Vides forums.

UZMANIES, ja uz etiķetes redzi šo apzīmējumu

● Polietilēns (polyethylene).

● Neilons (nylon) jeb poliamīds (polyamide).

● Silikoni, piemēram, ciklotetrasiloksāns (cyclotetrasiloxane), ciklometikons (cyclomethicone), polikvaternijs (polyquaternium).

● Akrilāta kopolimēri (acrylate copolymers).

● Šķērssaistīti akrilāta polimēri (acrylate crosspolymers).

AVOTS: Baltijas Vides forums.

MAZINI risku!

Pārtikas uzglabāšanai izmanto stikla, keramikas vai nerūsējošā tērauda traukus vai plastmasas konteinerus no polipropilēna (PP, pārstrādes kods 5) vai polietilēna (PE, kods 2 vai 4).

Nesildi un neliec plastmasas traukos siltu ēdienu!

Dzērienu salmiņus vari izgatavot no niedrēm.

Lieto sertificētu dabisko kosmētiku, jo tajā ar garantiju netiek izmantota mikroplastmasa.

Ja vēlies tīrīt virsmu ar abrazīvu līdzekli, labāk izmanto sodu.

Valkā apģērbu, kas šūts no dabiskiem audumiem – kokvilnas, zīda, vilnas, lina, kaņepēm.

Izvēlies tekstilizstrādājumus ar ekomarķējumu un pēc izņemšanas no iepakojuma izvēdini. Jaunu apģērbu, gultas veļu un mīkstās mantiņas pirms lietošanas izmazgā.

Mazgājot sintētiskos tekstilizstrādājumus, piekrāmē pilnu veļasmašīnu. Tā samazināsies berze starp veļas izstrādājumiem, līdz ar to – mikroplastmasas izdalīšanās. Izvēlies zemāku temperatūru un īsāku mazgāšanas ciklu.

Ja plastmasas izstrādājumi smako, labāk nepērc, jo tie bieži satur gaistošas organiskas ķīmiskās vielas, un stiprā smarža var liecināt par ftalātu klātbūtni.

Elektroierīces izslēdz, nevis atstāj gaidīšanas režīmā. Tad tās nekarsīs un neizdalīs gaisā bromētos liesmu slāpētājus.

Pie zobārsta noskaidro, vai plombās netiek izmantots bisfenols A.

Šķiro atkritumus un neatstāj tos, kur pagadās!

NODERĪGI!

Noskaidrot, vai kosmētikas un tīrīšanas līdzekļa sastāvā ir mikroplastmasa un veselībai kaitīgas vielas, tev palīdzēs lietotnes INCI Beauty, Beat the Microbead un Think Dirty.

Vietnē yourplasticdiet.org vari aprēķināt, cik kredītkartes nedēļā tu apēd.