Tiesību zinātņu doktoru saime kļuvusi vēl plašāka

Description

2024. gada 24. aprīlī Rīgas Stradiņa universitātē Tiesību zinātnes promocijas padomes atklātajā sēdē promocijas darbu "Pacienta un ārsta tiesības paust savu reliģisko pārliecību ārstniecībā" aizstāvēja Laura Šāberte. Darba zinātniskā vadītāja - LL.D. asoc. prof. Santa Slokenberga (Upsalas universitāte, Zviedrija).

Pēc autores sniegtās informācijas, viņas promocijas darba mērķis bija pētīt pilngadīga, lemtspējīga pacienta un sertificēta ārsta, kurš vienlaikus ir pacienta ārstējošais ārsts, tiesību paust reliģisko pārliecību aizsardzību ārstniecībā un šo tiesību mijiedarbību ar citām tiesībām ārstniecībā, kā arī identificēt nacionālā normatīvā regulējuma problēmas un sniegt priekšlikumus tā pilnveidošanai. Autore šo tēmu pēta caur nacionālā normatīvā regulējuma prizmu, ņemot vērā, ka tiesību uz reliģijas brīvību iedzīvināšana Latvijas Republikas tiesību sistēmā izriet no valsts pienākumiem starptautisko saistību kontekstā.

L. Šābertes vērtējumā, promocijas darba aktualitāti pamato apstāklis, ka pēdējo gadu laikā Latvijā negatīvā kontekstā mēdz aktualizēties gadījumi, kas skar tiesības paust reliģisko pārliecību ārstniecībā. Tā, piemēram, 2020. gada 29. oktobrī Eiropas Savienības Tiesa pasludināja spriedumu lietā "A. pret Veselības ministriju", kas skar pacienta tiesības saņemt pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumus kontekstā ar pacienta tiesībām paust reliģisko pārliecību ārstniecībā. Arī Veselības inspekcijā ir tikuši saņemti iesniegumi, kuros norādīts uz ārstniecības personu negatīvu attieksmi pret pacienta reliģisko pārliecību. Tāpat problemātiku, kas skar tiesības paust reliģisko pārliecību ārstniecībā, atsevišķos gadījumos ir sekmējusi arī nevērība pret pacienta reliģiskajām vajadzībām un nesekmīga konfliktsituāciju risināšana. Piemēram, slimnīcā pie pacienta formālu apstākļu dēļ netika ielaists garīdznieks reliģiska rituāla veikšanai.

Līdztekus jau minētajam, pēc autores domām, promocijas darba aktualitāti pamato arī apstāklis, ka Latvijā baznīca tiek iesaistīta dialogā likumdošanas procesā, tostarp jautājumos, kas skar ārstniecību. Saskaņā ar Satversmes 99. pantu baznīca Latvijā ir institucionāli atdalīta no valsts, bet ne no valstī notiekošajiem procesiem. Tas nozīmē - lai gan baznīcas viedoklim Latvijā nav ekskluzīvu izšķirošu tiesību likumdošanā, tā tomēr tiek uzklausīta kā būtisks viedokļu līderis, kas pārstāv noteiktu sabiedrības daļu.

Promocijas darba zinātnisko novitāti, pēc L. Šābertes domām, vēl pamato arī apstāklis, ka pilngadīga, lemtspējīga pacienta un sertificēta ārsta, kurš vienlaikus ir pacienta ārstējošais ārsts, tiesības paust savu reliģisko pārliecību ārstniecībā Latvijas Republikas tiesību zinātnē līdz šim padziļināti nav tikušas pētītas. Latvijas Republikas tiesību zinātnē pārsvarā par tiesībām uz reliģijas brīvību pētījumi ir veikti cilvēktiesību jomā.

Savukārt, pievēršoties darbā izdarītajiem būtiskākajiem secinājumiem, autore norāda uz vairākām atziņām.

 "Gadījumos, kad pacients vai ārsts īsteno savas tiesības uz reliģijas brīvību un pauž savu reliģisko pārliecību ārstniecībā, var izcelties tiesiskas konfliktsituācijas, kurām ir nepieciešams rast risinājumus, lai līdzsvarotu tiesības uz reliģijas brīvību ar citām tiesībām, kuras ir jāievēro ārstniecībā. Latvijā ir jāpastāv efektīviem tiesību aizsardzības mehānismiem, ar kuriem ir iespējams vienlīdz efektīvi līdzsvarot pacienta un ārsta tiesību paust reliģisko pārliecību aizsardzību, gan citu tiesību aizsardzību ārstniecībā.

Ikvienai personai, tostarp pacientam un ārstam, ir tiesības uz reliģijas brīvību. Gan Eiropas Padomes, gan Eiropas Savienības, gan nacionālie tiesību avoti izšķir divas tiesību uz reliģijas brīvību izpausmes formas: iekšējo ticību, kas ir absolūtas tiesības un nedrīkst tikt ierobežotas, un reliģiskās pārliecības paušanu, kam var būt ietekme uz citu personu tiesiskajām interesēm un kas var tikt ierobežota.

Personas iekšējās ticības aizsardzības ietvarā Latvijai piemīt no tās starptautiskajām saistībām izrietošs konstitucionāls pienākums atturēties un atturēt citas personas un institūcijas no iejaukšanās pacienta vai ārsta tiesību uz reliģijas brīvību iekšējā izpausmē. Iejaukšanās var rezultēties prozelītisma aizlieguma pārkāpumā un citu tiesību, kas ir jāaizsargā ārstniecībā, aizskārumā. Savukārt pacienta un ārsta reliģiskās pārliecības paušana var izpausties, piemēram, reliģiska apģērba un simbolu nēsāšanā un dzīvesveida, kas pamatojams reliģijā, ievērošanā, kā arī uz reliģisko pārliecību balstītu atteikšanās tiesību īstenošanā. Tā var būt, piemēram, atteikšanās no ārstniecības pilnībā vai kādā daļā.

Latvijai nav pienākuma, bet nav arī aizliegts ar tiesību aktiem reglamentēt tiesības uz reliģiskās pārliecības paušanu ārstniecībā. Viens no būtiskākajiem pasākumiem, kas Latvijai ir jāveic, lai laikus pilnveidotu nacionālos normatīvos aktus un izvairītos no pārkāpumiem tiesību uz reliģijas brīvību jomā, ir savlaicīga un rūpīga Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas prakses analīze."

Bez jau norādītā L. Šābertes promocijas darbā arī secināts, ka nacionālajos normatīvajos aktos ietverto pacienta un ārsta tiesību paust savu reliģisko pārliecību aizsardzība ārstniecībā atsevišķos gadījumos nav nodrošināta pietiekami efektīvi. Piemēram, kontekstā ar pacienta iepriekš izteiktās gribas, kas pausta saskaņā ar pacienta reliģisko pārliecību īstenošanu. Normatīvajos aktos nav ietverts skaidrs mehānisms, kā pacients jau laikus var nostiprināt savu gribu ārstniecībā, lai ārstniecības persona ātri un efektīvi par to var pārliecināties. Līdz ar to promocijas darbā piedāvāti vairāki priekšlikumi pacienta iepriekš izteiktās gribas ārstniecībā stiprināšanai.

Tāpat, kā secina L. Šāberte, pacienta tiesību paust savu reliģisko pārliecību aizsardzība ārstniecībā pietiekami efektīvi nav nodrošināta arī kontekstā ar Pacientu tiesību likuma 3. panta piektajā daļā ietverto tiesību saņemt garīgo aprūpi īstenošanu. Viņasprāt, likumdevējs ir atstājis ārstniecības iestādēm pārlieku plašu rīcības brīvību profesionālā veselības aprūpes kapelāna darba pienākumu noteikšanā, un lielākajā daļā slimnīcu Latvijā Pacientu tiesību likuma 3. panta piektajā daļā nostiprinātās pacientu tiesības saņemt garīgo aprūpi netiek īstenotas, ko pamato gan būtiskas tiesiskā regulējuma nepilnības, kas var radīt potenciālu pamattiesību aizskāruma risku, gan organizatoriskās un finansiālās problēmas stacionārajās ārstniecības iestādēs. Turklāt pastāv terminoloģijas problēma. Proti, Pacientu tiesību likuma 3. panta piektajā daļā lietotais termins "garīgā aprūpe" ir neprecīzs un veselības aprūpes jomā tiek lietots attiecībā uz pacientiem ar garīgiem un psihiskiem traucējumiem. Pēc L. Šābertes domām, precīzāks termins, lai apzīmētu kapelāna profesionālo darbību, ir pastorālā aprūpe, kas tiek lietots arī ārvalstu avotos. Līdz ar to promocijas darbā piedāvāti vairāki priekšlikumi tiesību saņemt garīgo aprūpi pilnveidei.

Darba autores veiktā empīriskā pētījuma rezultāti norāda uz to, ka lielākajā daļā stacionāro ārstniecības iestāžu ir ļauts veikt reliģisko darbību. Autore uzskata, ka Reliģisko organizāciju likuma 14. panta sestā daļa tās spēkā esošajā redakcijā attiecībā uz reliģiskās darbības ierobežošanu ārstniecības iestādēs ir jāpiemēro piesardzīgi, jo tās gramatiskā piemērošana var radīt pirmšķietamu iespaidu, ka pārkāpumam pēc būtības jābūt jau identificējamam, lai reliģisko darbību varētu ierobežot. Tomēr Latvijai tās starptautisko saistību priekšā ir pienākums ievērot piesardzības principu un veikt darbības, lai jau savlaicīgi, negaidot, kamēr kaitējums ir ticis nodarīts, identificētu un novērstu reliģiskās pārliecības paušanas nelabvēlīgo ietekmi. Līdz ar to promocijas darbā piedāvāti vairāki priekšlikumi tiesību veikt reliģisko darbību pilnveidei.

Papildus jau minētajām problēmām L. Šāberte vēl norāda uz to, ka nacionālajos normatīvajos aktos ietvertās zināšanas un prasmes, kas ārstam ir jāapgūst pacientu tiesību jomā un ētikas un deontoloģijas jomā, nav pietiekamas, lai ārsts spētu rīkoties gadījumos, kad ārstniecībā pastāv tiesiskas konfliktsituācijas, kas skar reliģiskās pārliecības paušanu ārstniecībā. Tādēļ, viņasprāt, ir jāpilnveido normatīvie akti un jānosaka, ka ārstam ir zināšanas un prasmes medicīnas tiesībās un teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas rīcībai, saskaroties ar pacientu, kurš pauž savu reliģisko pārliecību ārstniecībā, un rīcībai, kad ārstam ir jāīsteno tiesības atteikties no pacienta ārstniecības savas reliģiskās pārliecības dēļ. Tāpat normatīvajos aktos būtu jāparedz pienākums ārstam regulāri pilnveidot savu profesionālo kvalifikāciju un izglītoties pacienta tiesību un profesionālās ētikas un deontoloģijas jomā, kas tiek uzvērts arī zinātniskajā literatūrā. Līdz ar to promocijas darbā piedāvāti vairāki priekšlikumi normatīvo aktu pilnveidei.

Pēc L. Šābertes paustā, nacionālie normatīvie akti nereglamentē un arī neaizliedz tiesības ārstam veikt reliģisko darbību ārstniecības iestādē. Tādēļ autore uzskata, ka par tiesībām veikt reliģisko darbību ārstniecības ie­stādē un to īstenošanas kārtību, piemēram, par reliģiskā apģērba un simbolu nēsāšanu ārstniecības iestādē, par iespēju nodoties lūgšanām, par atšķirīga darba laika ievērošanu, ārstam ir jāvienojas ar ārstniecības iestādi kā savu darba devēju. Ārstniecības iestāde ir atbildīga par ārsta tiesību veikt reliģisko darbību aizsardzības robežu noteikšanu, lai netiktu aizskartas citu ārstniecības iestādē esošo personu intereses. Ierobežojot ārsta reliģisko pārliecību, ārstniecības iestādei ir jāizvērtē, ka labums, ko iegūs pacienti vai citas personas ārstniecības iestādē, būs lielāks par ārstniecības personas tiesībām nodarīto kaitējumu.

Visbeidzot, kā secina darba autore, arī nacionālais normatīvais regulējums, kas attiecas uz pacienta un ārsta tiesībām paust savu reliģisko pārliecību ārstniecībā, kontekstā ar tiesībām uz pašnoteikšanos un tiesībām sasniegt visaugstāko iespējamo veselības līmeni, ir vērtējams kritiski. Pēc viņas paustā, nav izstrādāts nacionālais normatīvais regulējums, kas ļauj ārstam pārliecināties par to, vai pacients lēmumu atteikties no ārstniecības ir izteicis brīvi. Tā ietvaros ārstam nav tiesību uz aizsardzības mehānismu, kā novērst situācijas, kad pacienta lēmumu atteikties no ārstniecības ietekmē, piemēram, reliģiskās organizācijas pārstāvji. Šādas kārtības neesamība var radīt potenciālu pacienta pamattiesību aizskāruma risku. L. Šābertes ieskatā, kritiski vērtējamas arī pacienta tiesības sasniegt visaugstāko iespējamo veselības līmeni situācijās, kad nacionālajos normatīvajos aktos nav reglamentēta kārtība, kādā pacients var savlaicīgi piekļūt veselības aprūpes pakalpojumam citviet, ja ārsts ir atteicies no pacienta ārstniecības savas reliģiskās pārliecības dēļ, piemēram, saskaņā ar Ārstniecības likuma 40.pantu. Tā kā nacionālajos normatīvajos aktos nav reglamentēta kārtība, kādā paciente tiek novirzīta pie cita ārsta grūtniecības pārtraukšanas pakalpojuma saņemšanai, ja ir saņēmusi atteikumu veikt grūtniecības pārtraukšanas, promocijas darbā piedāvāti vairāki priekšlikumi normatīvo aktu pilnveidei nolūkā novērst konstatēto trūkumu.