Vai ziedot savu ķermeni pēc nāves?

Press/Media

Description

Vai ziedot savu ķermeni pēc nāves?
Kopš 2002. gada ikvienam ir iespēja izvēlēties un liegt vai atļaut sava ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu pēc nāves. Kādiem mērķiem tas kalpo un kas jāzina tuviniekiem, ja radinieks sevi ir novēlējis cēlam mērķim, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas un antropoloģijas institūta jeb anatomikuma direktore profesore Māra Pilmane.

Lai izvēlētos un aizliegtu vai atļautu savu ķermeni vai orgānus izmantot pēc nāves, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) jāuzraksta speciālas formas iesniegums.

Pēc tam šīs ziņas iekļauj Iedzīvotāju reģistrā. Reģistrā iekļautās ziņas pēc rakstveida pieprasījuma PMLP izsniedz ārstniecības, izglītības un zinātnes iestādēm, kurām normatīvajos aktos ir noteiktas tiesības nodarboties ar dzīva vai miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu un izmantošanu.

Ja cilvēks ir novēlējis atsevišķus orgānus, piemēram, nieri vai plaušu, tie nonāk pie transplantologiem.

Ja novēl visu ķermeni, tas nonāk Anatomijas un antropoloģijas institūtā jeb anatomikumā, kur studenti to izmanto mācību un zinātnes nolūkā. Tā kā cilvēks savas domas un izvēli var mainīt neierobežotu reižu skaitu, anatomikuma pārstāvji vienmēr vēlreiz pārbauda, vai novēlējums ir spēkā vai varbūt cilvēks pēdējā brīdī uzlicis aizliegumu viņa ķermeni izmantot.

Cilvēki ir ļoti dāsni

«Anatomikumu neinteresē atsevišķi orgāni, bet viss ķermenis, jo studenti tādējādi mācās. Miruša cilvēka ķermenis tiek izmantots trīs veidos. Pirmais – preparēšanai, izņemam arī atsevišķus orgānus. Tas ir ilgstošs process, vienu līķi var preparēt pat vairākus gadus.

Otrs – mēs šo pašu līķi varam izmantot zinātniskiem nolūkiem, piemēram, izpētīt smadzeņu vai sirds audus. Trešais – vienu un to pašu ķermeni varam izmantot abiem nolūkiem: gan mācību, gan zinātniskajiem nolūkiem.

Anatomikumā patlaban atrodas 28 mirušu cilvēku ķermeņi – tieši tik, cik tam vietu ir paredzēts.

Tāpēc var gadīties, ka cilvēks ir sevi novēlējis, bet vietu nav un anatomikums to atsakās pieņemt.

Tad piederīgajiem (vai valstij) jāveic nelaiķa apbedīšana. Lai gan cilvēku skaits, kas novēlējis savu ķermeni, šķiet neliels, patiesībā tas ir ārkārtīgi daudz – mūsu cilvēki ir ļoti dāsni. Novēlēt sevi mācību un zinātnes nolūkiem ir augstākā žēlsirdība – cilvēks atdod sevi visu, un mēs par to esam bezgalīgi pateicīgi.

Tagad, kovida laikā, preparēšana nav iespējama (ar kovidu mirušos arī nepreparē, jo tas ir bīstami), bet, kad preparējam, tad gada laikā šim nolūkam tiek izmantoti līdz pat desmit līķiem,» stāsta Māra Pilmane.

Par visu parūpējas anatomikums

Daudzi cilvēki vēl dzīves laikā zvana uz anatomikumu un interesējas, kas jādara, ja viņš savu ķermeni ir novēlējis medicīnai un zinātnei. Vislabākais ir pašam uzrakstīt un pasē ielikt zīmīti, ka sevi esmu novēlējis, un pievienot arī anatomikuma tālruni.

Tas atvieglo dzīvi arī radiniekiem, jo, iespējams, viņi nav bijuši lietas kursā par šādu tuvinieka gribu. Ir bijuši cilvēki, kuri atbrauc uz anatomikumu apskatīties, kur viņš gulēs, kā te būs.

Kad cilvēks nomirst, vienalga – mājās, sociālajā namā vai arī viņa radi, draugi vai kaimiņa zina par novēlējumu, tiek zvanīts anatomikumam. Institūtam ir līgumi ar apbedītājiem, kas ar speciālo mašīnu brauc pakaļ, ar slimnīcu vai privātpersonu noformē dokumentus un līķi nogādā anatomikumā, un tas ir viss. Atvadīties no aizgājēja anatomikumā nav iespējams – tas jāizdara pirms tam. Reizēm tuvinieki izsaka vēlmi atnākt pēc kāda laika, apciemot savu aizgājēju, bet arī tas nav iespējams – kad anatomikuma durvis aizveras, radinieki šeit nākt vairs nedrīkst.

Radi mēdz rīkoties neētiski

Reizēm radiniekiem grūti pieņemt, ka tuvinieks sevi ir novēlējis, taču viņiem nekas neatliek, kā to akceptēt. Ja cilvēks savu ķermeni novēlējis cēliem mērķiem, bēres nav jāorganizē. Taču reizēm tuvinieki mēdz uzorganizēt bēres ar tukšu zārku vai sarīko tikai bēru mielastu, izvietojot aizgājēja fotogrāfiju. Tāpat atvadīties var vēl mājās vai slimnīcā. Diemžēl savos darba gados profesore Māra Pilmane pieredzējusi arī ne mazumu neētisku situāciju: «Esmu bijusi spiesta pat piedraudēt, ka ziņošu policijai.

Praksē ir bijuši pāris gadījumi, kad radinieki pie mums interesējās par vēl dzīva, bet tuvu nāvei esoša cilvēka nogādāšanu anatomikumā. Viņi vēlējās pieteikt savu vēl dzīvo radinieku uz anatomikumu!

Tas ir augstākajā mērā neētiski un merkantili.

Tāpēc daudzos gadījumos mēs sasaucam speciālistu komisiju un, protams, atsakāmies ņemt cilvēku. Ir piedzīvots gadījums, kad atnāk sieva un lūdz, lai tik ņem vīru un graiza, cik tik tīk.

Iedomājieties, cik ļoti otrs ir jāienīst, lai ko tādu darītu...

Man vienmēr sāp sirds, kad atnāk tantīte un lūdzas, lai viņu paņem, jo viņai nav naudas, par ko rīkot bēres. Taču, nē, mēs nevaram nevienu tāpat paņemt. Vēl viens interesants gadījums – parasti dokumentu kārtošana un viss process aizņem gana daudz laika, bet vienu līķi dabūjām nepilnu piecu stundu laikā pēc bioloģiskās nāves iestāšanās.

Kad uz anatomikumu tuviniekiem līdzi atbrauca jurists, visu sapratām. Izrādās, papiņš bija uzrakstījis testamentā novēlējumu – ne sieva, ne dēls netiek klāt pie naudas, kamēr viņš nav nogādāts anatomikumā.»

Izmanto pilnīgi visu!

Ja orgānu transplantēšanai ir svarīga katra minūte un orgāna veselība, tad anatomikumā izmanto visu cilvēku, neatkarīgi no tā, cik vesels vai slims viņš ir bijis, ar ko slimojis.

Māra Pilmane atzīst, ka viņu līdz sirds dziļumiem aizkustina vecīši, kas ļoti nopietni tam gatavojas un sakopē savu slimību vēsturi: «Vairākums ir pārliecināti, ka viņa ķermenis un viņa slimības var pamācīt jaunos, un tā ir pilnīga taisnība.

Ja cilvēks pieņem lēmumu novēlēt savu ķermeni, 99% viņu vada idejiskā pārliecība un tikai 1% ir citi iemesli. Taču, jā, mēs anatomikumā izmantojam visu cilvēku. Veselu līķi preparējam ilgi – izņemam kādu orgānu vai kaulus, vai locītavas – tos var izmantot ilgu laiku.

Tam, ar ko cilvēks slimojis, nav nozīmes, jo no katras slimību un orgānu izpētes studenti tiešām var daudz mācīties – skatīties, kā slimība ritējusi, kas tādā gadījumā notiek ar orgāniem. Īpaši kauli pārdzīvo 100 gadus, un arī tos var pētīt ilgi.

Ar laiku sadrūp un sadalās viss, bet tie ir ļoti gari gadi. Studenti reizēm sajūsmā sauc: profesore, mēs atklājām!!! Ko? Implantu krūtī. Vai viņi atrod kādu bumbulīti, un tad taisām nekropsiju un mikroskopiski nosakām, kas tur bijis. Studenti ir jāmāca, ar miruša cilvēka ķermeni viņi drīkst kļūdīties.

Pie mums students redz unikālo cilvēku, tāpēc, lai kādas vien nebūtu modernās mācību metodes, preparēšana ir un paliek viens no izpētes pamatiem.

Turklāt tas ir arī studentiem drošs veids, jo mēs līķi balzamējam un viņiem nav ne mazākās iespējas no aizgājēja saķert kādu slimību. To, kas ar gadiem sadalās un sadrūp un ko vairs nevar izmantot, mēs kremējam.

Anatomikumam Mārtiņa kapos ir iedalīta vieta, kur apmēram reizi desmit gados tās urniņas apglabājam – tad rīkojam tā sauktās piemiņas bēres.»

Sievietes izvēlas biežāk

> Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) informē, ka kopumā kopš 2002. gada cilvēki savu izvēli izdarījuši 3777 reizes (tā kā izvēli var mainīt neierobežotu reižu skaitu, statistika ir par saņemto iesniegumu skaitu). No tiem 2028 gadījumos piekrituši un 1749 gadījumos aizlieguši ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu pēc nāves.

> Interese par sava ķermeņa ziedošanu vai liegumu ar to ko darīt pieauga, sākot no 2011. gada. Visvairāk cilvēku to izmantoja 2018. gadā, kad PMLP saņēma 521 iesniegumu, un 2019. gadā, kad bija 700 iesniegumu.

2020. gadā interese par šo pakalpojumu atkal saruka – savu izvēli cilvēki izdarīja 378 reizes.

> Lielāka interese par šo iespēju ir cilvēkiem 24– 36 gadu vecumā. Vēl viena interesanta tendence – sievietes gandrīz divreiz biežāk izvēlas atļaut vai aizliegt izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves nekā vīrieši.

Nākamajā gadā būs izmaiņas

Veselības ministrijā skaidro, ka no šā gada 1. februāra bija plānotas izmaiņas likumā Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā, paredzot, ka turpmāk ikviens varēs izteikt gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, to norādot veselības informācijas sistēmā (e-veselības sistēmā), nevis Iedzīvotāju reģistrā.

Turklāt cilvēks varēs norādīt ķermeņa, audu un orgānu izmantošanas mērķi – vai atļauj/aizliedz izmantot tikai ķermeni vai tikai audus un orgānus, vai ķermeni, audus un orgānus. Taču tehnisku iemeslu dēļ plānotais termiņš ir pagarināts līdz 2022. gada 1. februārim, un patlaban savu gribu ikvienam ir iespējams izteikt līdzšinējā kārtībā, vēršoties PMLP, lai ziņas iekļautu Iedzīvotāju reģistrā.

Period12 May 2021

Media contributions

1

Media contributions

  • TitleVai ziedot savu ķermeni pēc nāves?
    Media name/outletIevas Padomu avīze
    Country/TerritoryLatvia
    Date12/05/21
    PersonsMāra Pilmane