Overcoming stigmatizing stereotypes of mental disorders in Latvia: Integration of personal experience and everyday and professional knowledge

Latvian Council of Science, Fundamental and Applied Research Programme
Projekta mērķis ir izzināt, kādi faktori Latvijā pēdējos gados pastiprinājuši stigmu un aizspriedumus par psihiskām ciešanām un to izpausmēm, un kā īstenojušies (un tiek īstenoti) psihisko slimnieku interešu aizstāvības organizāciju mēģinājumi mazināt šos stigmatizējošos stereotipus. Projekta autori izvirza hipotēzi, ka visveiksmīgāk stereotipus var mainīt, integrējot atšķirīgas zināšanu formas un personiskās pieredzes, proti, profesionālās un t.s. ikdienas zināšanas, kā arī gan psihiskās veselības aprūpes speciālistu, gan pacientu un viņu tuvinieku personiskās pieredzes. Pētījuma autori uzsver, ka vērā ņemamas ir ne tikai profesionāļu zināšanas, bet arī to cilvēku zināšanas, kuri tieši saskārušies ar psihiska rakstura traucējumiem, vai nu paši saviem vai savu tuvinieku. Ārvalstu pētījumi liecina, ka jo īpaši gadījumos, kad cilvēki ilgi ārstējušies psihiatriski, viņi paši var kļūt par ekspertiem jautājumos par psihiatrijas pakalpojumiem (skat., piem., Church 1995, Crossley & Crossley 2001, Salo 2006, Davis & Fisher 2006, Hietala-Paalasmaa & Siivonen 2006, Pini & Izzo 2006). Latvijā šāda psihiatrijas pakalpojumu nostāja sākusi veidoties pavisam nesen. Pirmā pašu pacientu veidotā organizācija mūsu valstī, Latvijas iniciatīvas grupa psihiatrijā, dibināts tikai 2006. gada janvārī (Siliņa 2006: 26-27). Tomēr šāda pacientu pašorganizēšanās un savu interešu skaidrošana un aizstāvība ir ārkārtīgi būtiska, jo tā var mazināt sabiedrībā valdošos stigmatizējošos stereotipus. Ja cilvēki nevis paļaujas vienīgi uz profesionāļu priekšstatiem, kas pacientiem vajadzīgs, bet formulē paši savas vajadzības un intereses un runā par tām arī publiski, pārējai sabiedrībai rodas konkrētāks priekšstats par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem, kauna zīmes stigmas vietā apkārtējie var sākt saskatīt šo cilvēku individuālās sejas un humanitāti (Levinas 1991, citēts: Rubene 1995: 225-226, Mbembe 2004) un apzināties, ka iedomātā šo cilvēku „citādība” ir nesalīdzināmi mazāka nekā to pauž mūsu stereotipi.