Abstract
Tiesības uz veselīgu vidi ir pakāpeniski attīstījušās kopš 20. gadsimta 70. gadiem, kad uz tām 1972. gada 16. jūnijā pirmo reizi atsaucās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konferencē par cilvēkvidi Stokholmā pieņemtās Deklarācijas ietvaros.1
Lai gan Eiropas nostāja vides jautājumos ir skaidra, tiesības uz veselīgu vidi un šo tiesību atzīšana nav tik nepārprotami definētas. Tiesa gan, jāatzīmē, ka, piemēram, Orhūsas konvencijas 1. pantā ir nostiprinātas pašreizējās un uz nākamajām paaudzēm attiecināmas tiesības dzīvot vidē, kas atbilst cilvēku veselībai un labklājībai.2 Savukārt Eiropas Cilvēktiesību konvencija konceptuāli neparedz tiesības uz veselīgu vidi per se. Neskatoties uz minēto, vides jautājumi tiek risināti netieši, izmantojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas gana dinamisku konvencijas interpretāciju.
Lai gan Eiropas nostāja vides jautājumos ir skaidra, tiesības uz veselīgu vidi un šo tiesību atzīšana nav tik nepārprotami definētas. Tiesa gan, jāatzīmē, ka, piemēram, Orhūsas konvencijas 1. pantā ir nostiprinātas pašreizējās un uz nākamajām paaudzēm attiecināmas tiesības dzīvot vidē, kas atbilst cilvēku veselībai un labklājībai.2 Savukārt Eiropas Cilvēktiesību konvencija konceptuāli neparedz tiesības uz veselīgu vidi per se. Neskatoties uz minēto, vides jautājumi tiek risināti netieši, izmantojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas gana dinamisku konvencijas interpretāciju.
| Translated title of the contribution | UN General Assembly resolution – the right to a healthy environment is a human right |
|---|---|
| Original language | Latvian |
| Pages | 14-15 |
| No. | 32 |
| Specialist publication | Jurista Vārds |
| Publication status | Published - 2022 |
Keywords*
- Vides tiesības
- veselība
Field of Science*
- 5.5 Law
Publication Type*
- 6. Other publications