Dzīvesspēka veidošanās un uzturēšana slimniekiem ar hroniskām muskuloskeletālām sāpēm

Ievads Muskuloskeletālas sāpes ir viens no biežākajiem veselības traucējumiem. Atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona tās skar no 13 % līdz 47 % pasaules iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 39–45 % cieš hroniskas sāpes. Hroniskas muskuloskeletālas sāpes (HMS) mēdz radīt tādas negatīvas sekas kā stresu, depresiju, sociālo izolāciju un zemāku dzīves kvalitāti, tomēr pētījumi liecina, ka daži slimnieki spēj saglabāt dzīvesspēku un turpināt pilnvērtīgi funkcionēt, neskatoties uz sāpēm. Darba mērķis Promocijas darba mērķis bija izpētīt dzīvesspēka veidošanās un uzturēšanas pieredzi cilvēkiem ar HMS. Metodes Darbā tika izmantota kvalitatīva pētījuma stratēģija, kuras ietvaros veiktas daļēji strukturētas intervijas un divas fokusgrupas ar 17 mērķtiecīgi izraudzītiem cilvēkiem vecumā no 29 līdz 64 gadiem. Dati tika analizēti, integrējot tematisko analīzi, naratīvo analīzi un kritisko incidentu tehniku. Šāda integratīva datu analīzes pieeja, iekļaujot arī kritisko incidentu tehniku, kvalitatīvajos pētījumos Latvijā līdz šim nav tikusi izmantota. Rezultāti Pētījuma datu interpretācija liecina par to, ka intervēto HMS slimnieku dzīvesspēks sāk attīstīties tad, kad cilvēka fiziskās un/vai emocionālās ciešanas ir pietiekami spēcīgas, lai viņš būtu gatavs uzņemties ieviest izmaiņas domāšanā un uzvedībā. To, cik ātri pēc pārciestajiem veselības satricinājumiem slimnieks spēs atgūties, ietekmē sāpju intensitāte un pacietības mērs, tas, vai cilvēkam ir cerība, ka varētu kļūt labāk, un tas, cik daudz informatīvo, emocionālo un citu resursu ir cilvēka rīcībā. Slimības sākumposmā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz attīstīt tuvinieku, pacientu kopienas un psiholoģiskās palīdzības sniedzēju atbalsts. Tas veicina diagnozes pieņemšanu un ļauj nejusties vieniem ciešanās. Savukārt savlaicīgas un drošticamas informācijas trūkums par diagnozi samazina slimnieku līdzestību un veicina pievēršanos nepārbaudītām ārstniecības metodēm. Ilgtermiņā intervētajiem HMS slimniekiem dzīvesspēku palīdz saglabāt spējām pielāgotas fiziskās aktivitātes, īpaši klātienes grupu nodarbības, kā arī dažādu sāpju mazināšanas paņēmienu izmantošana. Būtiska loma dzīvesspēka uzturēšanā ir kognitīvo un emociju regulācijas stratēģiju izmantošanai, atsakoties no nereālām gaidām, koncentrējoties uz 4 iespēju meklēšanu esošajos apstākļos, saglabājot pozitīvu nākotnes perspektīvu, meklējot aizraušanās un prieka avotus, kā arī piešķirot dzīvei jēgu par spīti sāpēm. Lai uzturētu dzīvesspēku ilgtermiņā, ir jāspēj pieņemt emocionālu un praktisku atbalstu brīžos, kad tas nepieciešams, vienlaikus nepaliekot atkarīgam no ārējā atbalsta. Secinājumi Šis pētījums ļāva noskaidrot, kādi faktori veicina un kavē dzīvesspēku dažādos slimības posmos. Balstoties uz intervēto HMS slimnieku sniegtajiem pieredzes aprakstiem par to, kā viņi adaptējušies dzīvei ar hroniskām sāpēm, promocijas darba autore secināja, ka dzīvesspēks mainās atkarībā no slimības gaitas, cilvēka spējas pieņemt ar sāpēm saistītos dzīves aspektus, kurus nav iespējams mainīt, kā arī gatavības uzņemties atbildību par dzīves kvalitātes saglabāšanu, neskatoties uz sāpju radītajiem ierobežojumiem. Šajā pētījumā ir detalizēti atspoguļots ar metodoloģiju saistīto lēmumu pieņemšanas process, tāpēc tas var kalpot kā paraugs kvalitatīvajiem pētniekiem, kuri vēlas pētīt dzīvesspēku vai citus kompleksus un multidimensionālus fenomenus, integrējot dažādas datu analīzes metodes, tai skaitā Latvijā līdz šim neizmantoto kritisko incidentu tehniku.