Iemiesotības loma attālinātā saskarsmē: fenomenoloģiska perspektīva

Globālā covid-19 pandēmija ir ievērojami veicinājusi attālinātas komunikācijas izmantošanu. Dalība konferencēs, sarunas ar draugiem, lekciju klausīšanās, ārsta apmeklējums bieži vien notiek attālināti ar videokonferenču platformu starpniecību. Reaģējot uz šo jauno pieredzes situāciju, šajā referātā es mēģināšu noskaidrot, kāda ir ķermeņa jeb iemiesotības loma attālinātajā tiešsaistes komunikācijā. Uz šo jautājumu es atbildēšu, pirmkārt, atsaucoties uz fenomenoloģiskajā tradīcijā atrodamo iemiesotības jēdzienu un tā lomu intersubjektīvu attiecību konstituēšanās procesā un, otrkārt, atsaucoties uz sava fenomenoloģiski pamatotā kvalitatīvā pētījuma par pacienta attālinātas ārstnieciskās tikšanās pieredzi rezultātiem. Atsaucoties uz E. Huserla un M. Merlo-Pontī idejām, vairāki mūsdienu fenomenologi, tādi kā H. Dreifūs (Dreyfus), T. Fuks (Fuchs), L. Dolezala (Dolezal) un H. Karela (Carel), ir argumentējuši par ķermeņa būtisko lomu intersubjektīvu attiecību jeb būšanas-kopā-ar-citiem konstituēšanās procesā. Šī iemiesotā būšana-kopā-ar-citiem fenomenoloģiskajā tradīcijā ir izteikta vairākos savstarpēji saistītos jēdzienos, tādos kā savstarpēja affektivitāte (interaffectivity), empātija un savstarpējs ķermeniskums (intercorporeality). Gan Dreifūs, gan Fuks ir skeptiski attiecībā uz tiešsaistes saskarsmes iespējām, argumentējot, ka tā ir neiemiesota saskarsme, kurā iztrūkst ķermeņa ievainojamība (Dreyfus, 2009), kā arī “tieša atgriezeniskā saite, ko sniedz iemiesots kontakts ar otru, kas balstās emocionālās norādēs un ekspresīvos žestos, ar kuru psalīdzību mēs empātiski uztveram otru cilvēku” (Fuchs, 2014). Balstoties Huserla fenomenoloģijā atrodamajā nošķīrumā starp ķermeni (Körper) un miesu (Leib), kā arī sava fenomenoloģiski pamatotā kvalitatīvā pētījuma rezultātos, es argumentēšu, ka attālināta tiešsaistes saskarsme ir iemiesota saskarsme, kas sniedz gan empātiskas uztveres, gan savstarpējas affektivitātes, gan savstarpēja ķermeniskuma iespējamību. Lai arī ir skaidrs tas, ka fiziskais ķermenis nevar ienākt tiešsaistes telpā, balstoties minētajā Huserla nošķīrumā, es argumentēšu, ka no pieredzes perspektīvas skatoties mūsu ķermenis nav vienādojams ar fizisko ķermeni – tas ir arī dzīvotais ķermenis jeb miesa. Empātiskā saskarsmē ar otru cilvēku es pieredzu viņa dzīvoto ķermeni, konkrētāk, viņa dzīvoto ķermeni kā ekspresivitātes lauku. Balstoties sava pētījuma rezultātos, es argumentēšu, ka dzīvotais ķermenis spēj ienākt tiešsaistes telpā un satikties ar citiem dzīvotajiem ķermeņiem, nodrošinot empātijas un savstarpēja ķermeniskuma un afektivitātes iespējamību. Referāta noslēgumā es atrunāšu to, ka runa ir tikai un vienīgi par iespējamību, kas no fenomenoloģiskas perspektīvas skatoties, nenozīmē faktisku īstenojumu katrā konkrētajā gadījumā.