LATVIJA UN ĶĪNA: ĶĪNIEŠU SAPŅI UN LATVIJAS REALITĀTE

Dana Dūda

LATVIJA UN ĶĪNA: ĶĪNIEŠU SAPŅI UN LATVIJAS REALITĀTE

Dana Dūda

Research output: Chapter in Book/Report/Conference proceeding › Chapter › Research

Abstract

Līdz pat Covid‑19 pandēmijai Latvijas interese attīstīt ekonomisko partnerību ar
Ķīnas Tautas Republiku (Ķīna, ĶTR) tika raksturota kā “nemainīgi augsta”1. Savukārt globālā nestabilitāte, ko izraisīja pandēmija, Ķīnas stratēģiskā visaptverošā partnerība ar Krieviju un tās nostāja Ukrainas jautājumā, ir mazinājusi sākotnējo Latvijas optimismu par sadarbības iespējamo apjomu. Latvijas un Ķīnas divpusējās attiecības kopš 2004. gada ir paplašinājušās tirdzniecības, kā arī izglītības un kultūras jomās, kaut arī joprojām saglabājas strukturālā asimetrija, un politiskais dialogs arvien spilgtāk atspoguļo spriedzi starp liberāli demokrātisko un valsts kapitālisma pārvaldes sistēmu. Ņemot vērā gan Latvijas integrāciju ES un NATO, gan Ķīnas partnerību ar Krieviju pēc tās iebrukuma Ukrainā, ir iezīmējies jauns savstarpējās piesardzības posms. Latvija vairākkārt ir aicinājusi Pekinu nosodīt Krievijas rīcību un pārtraukt tās atbalstu Krievijas karam pret Ukrainu,2 taču Ķīna turpina aizstāvēt Maskavu, atsaucoties uz “neiejaukšanos iekšējās lietās”. Gatavojoties dalībai ANO Drošības padomē
(DP) 2026.–2027. gadā, kļūst skaidrs, ka pastāv fundamentāla pretruna starp Latvijas un Ķīnas redzējumiem. Latvija savas DP prioritātes fokusē uz to, lai aizsargātu starptautiskās tiesības, kā tās nostiprinātas ANO Statūtos, panāktu taisnīgu mieru Ukrainā un novērstu drošības apdraudējumu (hibrīdie draudi, ar MI saistītie kiberdrošības riski un dezinformācija).3 Savukārt Ķīna cenšas nostiprināt valsts kapitālisma normas un autoritāras pārvaldības koncepcijas, kas tieši vēršas pret liberālo, uz noteikumiem balstīto starptautisko kārtību, kas ir kalpojusi kā priekšnoteikums Latvijas demokrātiskajai attīstībai. Šī pretruna izpaužas arī atšķirīgās multilaterālisma definīcijās. Latvija aizstāv ANO Statūtos balstītu multilaterālismu, bet Ķīna ar savu Komunistiskās partijas veidoto “vertikālo multilaterālismu”4 cenšas ANO institūciju ietvarā institucionalizēt Sji Dzjiņpina (Xi Jinping) koncepciju par “cilvēces kopienu ar kopīgu nākotni” (Community of Shared Future for Mankind (人类命运共同体)). Šis redzējums ir fundamentāli pretējs tiem principiem, kurus Latvija cenšas aizstāvēt. Šajā rakstā tiks apskatītas Latvijas un Ķīnas attiecību līdzšinējās izmaiņas, pašreizējā ekonomisko un politisko attiecību dinamika, kā arī šo attiecību perspektīvas 2025. gadā, balansējot starp pragmatisku sadarbību un drošības apsvērumos balstītu piesardzību.

Original language	Latvian
Title of host publication	Latvijas ārējā un drošības politika
Subtitle of host publication	gadagrāmata 2026
Editors	Kārlis Bukovskis, Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova
Place of Publication	Rīg
Publisher	Latvijas Ārpolitikas institūts
Pages	310-320
ISBN (Electronic)	978-9934-648-03-8
Publication status	Published - 26 Jan 2026
Externally published	Yes

Field of Science*

5.6 Political science

Publication Type*

3.2. Articles or chapters in other proceedings other than those included in 3.1., with an ISBN or ISSN code

Access to Document

https://liia.lv/en/publications/latvian-foreign-and-security-policy-yearbook-2026-1492?get_file=1

Cite this

@inbook{513ee0d061d5454992b23a651ef851f7,

title = "LATVIJA UN ĶĪNA: ĶĪNIE{\v S}U SAPŅI UN LATVIJAS REALITĀTE",

abstract = "Līdz pat Covid‑19 pandēmijai Latvijas interese attīstīt ekonomisko partnerību ar Ķīnas Tautas Republiku (Ķīna, ĶTR) tika raksturota kā “nemainīgi augsta”1. Savukārt globālā nestabilitāte, ko izraisīja pandēmija, Ķīnas stratēģiskā visaptvero{\v s}ā partnerība ar Krieviju un tās nostāja Ukrainas jautājumā, ir mazinājusi sākotnējo Latvijas optimismu par sadarbības iespējamo apjomu. Latvijas un Ķīnas divpusējās attiecības kop{\v s} 2004. gada ir papla{\v s}ināju{\v s}ās tirdzniecības, kā arī izglītības un kultūras jomās, kaut arī joprojām saglabājas strukturālā asimetrija, un politiskais dialogs arvien spilgtāk atspoguļo spriedzi starp liberāli demokrātisko un valsts kapitālisma pārvaldes sistēmu. Ņemot vērā gan Latvijas integrāciju ES un NATO, gan Ķīnas partnerību ar Krieviju pēc tās iebrukuma Ukrainā, ir iezīmējies jauns savstarpējās piesardzības posms. Latvija vairākkārt ir aicinājusi Pekinu nosodīt Krievijas rīcību un pārtraukt tās atbalstu Krievijas karam pret Ukrainu,2 ta{\v c}u Ķīna turpina aizstāvēt Maskavu, atsaucoties uz “neiejauk{\v s}anos iek{\v s}ējās lietās”. Gatavojoties dalībai ANO Dro{\v s}ības padomē (DP) 2026.–2027. gadā, kļūst skaidrs, ka pastāv fundamentāla pretruna starp Latvijas un Ķīnas redzējumiem. Latvija savas DP prioritātes fokusē uz to, lai aizsargātu starptautiskās tiesības, kā tās nostiprinātas ANO Statūtos, panāktu taisnīgu mieru Ukrainā un novērstu dro{\v s}ības apdraudējumu (hibrīdie draudi, ar MI saistītie kiberdro{\v s}ības riski un dezinformācija).3 Savukārt Ķīna cen{\v s}as nostiprināt valsts kapitālisma normas un autoritāras pārvaldības koncepcijas, kas tie{\v s}i vēr{\v s}as pret liberālo, uz noteikumiem balstīto starptautisko kārtību, kas ir kalpojusi kā priek{\v s}noteikums Latvijas demokrātiskajai attīstībai. {\v S}ī pretruna izpau{\v z}as arī at{\v s}ķirīgās multilaterālisma definīcijās. Latvija aizstāv ANO Statūtos balstītu multilaterālismu, bet Ķīna ar savu Komunistiskās partijas veidoto “vertikālo multilaterālismu”4 cen{\v s}as ANO institūciju ietvarā institucionalizēt Sji Dzjiņpina (Xi Jinping) koncepciju par “cilvēces kopienu ar kopīgu nākotni” (Community of Shared Future for Mankind (人类命运共同体)). {\v S}is redzējums ir fundamentāli pretējs tiem principiem, kurus Latvija cen{\v s}as aizstāvēt. {\v S}ajā rakstā tiks apskatītas Latvijas un Ķīnas attiecību līdz{\v s}inējās izmaiņas, pa{\v s}reizējā ekonomisko un politisko attiecību dinamika, kā arī {\v s}o attiecību perspektīvas 2025. gadā, balansējot starp pragmatisku sadarbību un dro{\v s}ības apsvērumos balstītu piesardzību. ",

author = "Dana Dūda",

year = "2026",

month = jan,

day = "26",

language = "Latvian",

pages = "310--320",

editor = "Kārlis Bukovskis and Bērziņa-{\v C}erenkova, \{Una Aleksandra \}",

booktitle = "Latvijas ārējā un dro{\v s}ības politika",

publisher = "Latvijas Ārpolitikas institūts",

}

TY - CHAP

T1 - LATVIJA UN ĶĪNA

T2 - ĶĪNIEŠU SAPŅI UN LATVIJAS REALITĀTE

AU - Dūda, Dana

PY - 2026/1/26

Y1 - 2026/1/26

N2 - Līdz pat Covid‑19 pandēmijai Latvijas interese attīstīt ekonomisko partnerību ar Ķīnas Tautas Republiku (Ķīna, ĶTR) tika raksturota kā “nemainīgi augsta”1. Savukārt globālā nestabilitāte, ko izraisīja pandēmija, Ķīnas stratēģiskā visaptverošā partnerība ar Krieviju un tās nostāja Ukrainas jautājumā, ir mazinājusi sākotnējo Latvijas optimismu par sadarbības iespējamo apjomu. Latvijas un Ķīnas divpusējās attiecības kopš 2004. gada ir paplašinājušās tirdzniecības, kā arī izglītības un kultūras jomās, kaut arī joprojām saglabājas strukturālā asimetrija, un politiskais dialogs arvien spilgtāk atspoguļo spriedzi starp liberāli demokrātisko un valsts kapitālisma pārvaldes sistēmu. Ņemot vērā gan Latvijas integrāciju ES un NATO, gan Ķīnas partnerību ar Krieviju pēc tās iebrukuma Ukrainā, ir iezīmējies jauns savstarpējās piesardzības posms. Latvija vairākkārt ir aicinājusi Pekinu nosodīt Krievijas rīcību un pārtraukt tās atbalstu Krievijas karam pret Ukrainu,2 taču Ķīna turpina aizstāvēt Maskavu, atsaucoties uz “neiejaukšanos iekšējās lietās”. Gatavojoties dalībai ANO Drošības padomē (DP) 2026.–2027. gadā, kļūst skaidrs, ka pastāv fundamentāla pretruna starp Latvijas un Ķīnas redzējumiem. Latvija savas DP prioritātes fokusē uz to, lai aizsargātu starptautiskās tiesības, kā tās nostiprinātas ANO Statūtos, panāktu taisnīgu mieru Ukrainā un novērstu drošības apdraudējumu (hibrīdie draudi, ar MI saistītie kiberdrošības riski un dezinformācija).3 Savukārt Ķīna cenšas nostiprināt valsts kapitālisma normas un autoritāras pārvaldības koncepcijas, kas tieši vēršas pret liberālo, uz noteikumiem balstīto starptautisko kārtību, kas ir kalpojusi kā priekšnoteikums Latvijas demokrātiskajai attīstībai. Šī pretruna izpaužas arī atšķirīgās multilaterālisma definīcijās. Latvija aizstāv ANO Statūtos balstītu multilaterālismu, bet Ķīna ar savu Komunistiskās partijas veidoto “vertikālo multilaterālismu”4 cenšas ANO institūciju ietvarā institucionalizēt Sji Dzjiņpina (Xi Jinping) koncepciju par “cilvēces kopienu ar kopīgu nākotni” (Community of Shared Future for Mankind (人类命运共同体)). Šis redzējums ir fundamentāli pretējs tiem principiem, kurus Latvija cenšas aizstāvēt. Šajā rakstā tiks apskatītas Latvijas un Ķīnas attiecību līdzšinējās izmaiņas, pašreizējā ekonomisko un politisko attiecību dinamika, kā arī šo attiecību perspektīvas 2025. gadā, balansējot starp pragmatisku sadarbību un drošības apsvērumos balstītu piesardzību.

AB - Līdz pat Covid‑19 pandēmijai Latvijas interese attīstīt ekonomisko partnerību ar Ķīnas Tautas Republiku (Ķīna, ĶTR) tika raksturota kā “nemainīgi augsta”1. Savukārt globālā nestabilitāte, ko izraisīja pandēmija, Ķīnas stratēģiskā visaptverošā partnerība ar Krieviju un tās nostāja Ukrainas jautājumā, ir mazinājusi sākotnējo Latvijas optimismu par sadarbības iespējamo apjomu. Latvijas un Ķīnas divpusējās attiecības kopš 2004. gada ir paplašinājušās tirdzniecības, kā arī izglītības un kultūras jomās, kaut arī joprojām saglabājas strukturālā asimetrija, un politiskais dialogs arvien spilgtāk atspoguļo spriedzi starp liberāli demokrātisko un valsts kapitālisma pārvaldes sistēmu. Ņemot vērā gan Latvijas integrāciju ES un NATO, gan Ķīnas partnerību ar Krieviju pēc tās iebrukuma Ukrainā, ir iezīmējies jauns savstarpējās piesardzības posms. Latvija vairākkārt ir aicinājusi Pekinu nosodīt Krievijas rīcību un pārtraukt tās atbalstu Krievijas karam pret Ukrainu,2 taču Ķīna turpina aizstāvēt Maskavu, atsaucoties uz “neiejaukšanos iekšējās lietās”. Gatavojoties dalībai ANO Drošības padomē (DP) 2026.–2027. gadā, kļūst skaidrs, ka pastāv fundamentāla pretruna starp Latvijas un Ķīnas redzējumiem. Latvija savas DP prioritātes fokusē uz to, lai aizsargātu starptautiskās tiesības, kā tās nostiprinātas ANO Statūtos, panāktu taisnīgu mieru Ukrainā un novērstu drošības apdraudējumu (hibrīdie draudi, ar MI saistītie kiberdrošības riski un dezinformācija).3 Savukārt Ķīna cenšas nostiprināt valsts kapitālisma normas un autoritāras pārvaldības koncepcijas, kas tieši vēršas pret liberālo, uz noteikumiem balstīto starptautisko kārtību, kas ir kalpojusi kā priekšnoteikums Latvijas demokrātiskajai attīstībai. Šī pretruna izpaužas arī atšķirīgās multilaterālisma definīcijās. Latvija aizstāv ANO Statūtos balstītu multilaterālismu, bet Ķīna ar savu Komunistiskās partijas veidoto “vertikālo multilaterālismu”4 cenšas ANO institūciju ietvarā institucionalizēt Sji Dzjiņpina (Xi Jinping) koncepciju par “cilvēces kopienu ar kopīgu nākotni” (Community of Shared Future for Mankind (人类命运共同体)). Šis redzējums ir fundamentāli pretējs tiem principiem, kurus Latvija cenšas aizstāvēt. Šajā rakstā tiks apskatītas Latvijas un Ķīnas attiecību līdzšinējās izmaiņas, pašreizējā ekonomisko un politisko attiecību dinamika, kā arī šo attiecību perspektīvas 2025. gadā, balansējot starp pragmatisku sadarbību un drošības apsvērumos balstītu piesardzību.

M3 - Chapter

SP - 310

EP - 320

BT - Latvijas ārējā un drošības politika

A2 - Bukovskis, Kārlis

A2 - Bērziņa-Čerenkova, Una Aleksandra

PB - Latvijas Ārpolitikas institūts

CY - Rīg

ER -