Mielomas slimības un cukura diabēta saistības biežums un nozīme saslimšanas prognozē

Ievads.
Epidemioloģiskie dati liecina, ka cilvēkiem ar cukura diabētu (CD) ir paaugstināts risks saslimt ar onkoloģiskām saslimšanām, bet pagaidām nav pierādīta patoģenētiska saistība starp abām slimībām (Giovannucci, et al., 2010; Handelsman, et al., 2013). Ir pētījumi, kuros konstatēta statistiski ticama
korelācija starp CD, hiperglikēmiju un aizkuņģa dziedzera, aknu, resnās zarnas, piena dziedzera un endometrija vēža paaugstinātu saslimstības risku (Richardson, 2005). Psarakis, u. c. (2006) norāda, ka 8–18% pacientu  ar ļaundabīgiem audzējiem slimo ar CD un šīs grupas pacientiem bieži ir sliktāka onkoloģiskā prognoze.
Medicīniskajā literatūrā savukārt ir nedaudz publikāciju par multiplās mielomas (MM) saistību ar cukura diabētu (Ahmed, et. al. 2013; Issa, et. al., 2011).
arba mērķis. Salīdzināt multiplās mielomas slimnieku grupas ar un bez cukura diabēta un analizēt to klīniski morfoloģiskās īpatnības.
Materiāls un metodes.
Analizēti 70 MM pacientu trepānbiopsijas un klīniski laboratoriskie dati.
Izvērtējām MM stadiju pēc Salmon–Durie klasifikācijas; ß2-mikroglobulīna, laktātdehidrogenāzes (LDH), albumīna, kopējā olbaltuma un hemoglobīna (Hb) līmeni, trombocītu (Tr) skaitu; glomerulu filtrācijas ātrumu (GFĀ); kreatinīna, C-reaktīvā olbaltuma (CRO), M gradienta; IgG, IgA, kalcija un kālija līmeni. Morfoloģisko datu izpētē tika lietoti MM diagnostiskie testi, tajā skaitā CD138, Kappa, Lambda marķieri, izmantojot EnVision imūnhistoķīmisko vizualizācijas sistēmu.
Dati tika apstrādāti ar Microsoft Excel 2010 un Graph Pad Prism 5. Datu normālsadalījuma pārbaude tika veikta, izmantojot D’Agostino–Pīrsona metodi. Grupas ar parametriskiem datiem tika salīdzinātas ar divu izlašu t-testu, bet ar neparametriskiem datiem – ar Manna–Vitnija U testu.
Rezultāti.
Pacientu grupas ar un 2. tipa (n = 10) raksturojums (Mean ± SD): 2. tipa CD ar ilgumu no 1 līdz 15 gadiem konstatējām 10 (14,3%) pētāmās grupas MM pacientiem – 6 vīriešiem un 4 sievietēm. Tikai vienam slimniekam CD bija insulinējams. Vidējais vecums – 69,3 ± 7,243 gadi. Klīniskās stadijas: I a,b – 20% (n = 2); II a,b – 60% (n = 6); III a,b – 20% (n = 2). Paraproteinūriju un rentgenoloģiski apstiprinātus kaulaudu bojājumus konstatējām 60% slimnieku. ß2-mikroglobulīna vidējais līmenis bija 3,37 ± 1,3 mg/dl, LDH – 276 ± 90,07 IU/l, albumīna līmenis 44,24 ± 19,33 g/l, Hb – 106,5 ± 14,62 g/dl, kopējais olbaltums – 86,5 ± 11,11 g/l, Tr – 223,7 ± 107,7 × 109 l, GFĀ – 84,82 ± 57,3 ml/min, kreatinīna līmenis – 137,7 ± 115,4 µmol/l, CRO līmenis – 37,67 ± 72,04 mg/l, kalcija līmenis – 2,5 ± 0,3734 mmol/l, kālija līmenis – 3,89 ± 1,222 mmol/l, M-gradienta daudzums – 22,12 ± 10,11 g/l, urīnskābe – 542,5 ± 19,09 µmol/l, kaulu smadzeņu celularitāte – 55,5 ± 18,63%, plazmocītu daudzums – 41 ± 20,66%, plazmocīti ar plazmoblastisku diferenciāciju – 8 ± 11,11%.
pacientu grupas bez (n = 60) raksturojums (Mean ± SD): 28 vīriešu un 22 sieviešu vidējais vecums – 62,67 ± 11,05 gadi. Klīniskās stadijas: I a,b – 20% (n = 14); II a,b – 43% (n = 30); III a,b – 73% (n = 26). Paraproteinūriju un rentgenoloģiski apstiprinātus kaulaudu bojājumus konstatējam 63,3% pacientu. ß2-mikroglobulīna vidējais līmenis bija 4,467 ± 4,053 mg/dl, LDH – 360,9 ± 89,66 IU/l, albumīna līmenis – 42,92 ± 26,85 g/l, Hb – 100,7 ± 17,68 g/dl, kopējā OBV daudzums – 89,17 ± 26,54 g/l, Tr daudzums – 213,6 ± 74,9 × 109
l, GFĀ – 83,05 ± 52,69 ml/min, kreatinīna līmenis – 129,6 ± 169,5 µmol/l, CRO – 13,57 ± 29,53 mg/l, kalcija līmenis – 2,45 ± 0,63 mmol/l, kālija līmenis – 4,26 ± 0,94 mmol/l, M-gradienta daudzums – 27,9 ± 17,76 g/l, urīnskābe – 474,8 ± 224 µmol/l, kaulu smadzeņu celularitāte – 52,88 ± 19,81%, plazmocītu daudzums – 44,77 ± 21,04%, plazmocīti ar plazmoblastisku diferenciāciju – 7,74 ± 15,31%.
Secinājumi.
1. Otrā tipa CD konstatējām 14,3% multiplās mielomas slimnieku.
2. Multiplās mielomas slimniekiem ar cukura diabētu un bez cukura diabēta netika noteikta statistiski ticama korelācija starp hematoloģiskiem, klīniskiem, bioķīmiskiem un rutīniem morfoloģiskiem rādītājiem, kā arī nebija būtisku atšķirību rentgenoloģiski apstiprinātu kaulaudu
bojājumos (p > 0,05).