Selēna statuss, psiholoģiskais stress un imūnregulatoro gēnu polimorfismi autoimūno vairogdziedzera slimību personalizētā izpratnē

Autoimūna vairogdziedzera slimība (AVS) ir visbiežāk sastopamā orgānspecifiskā autoimūnā slimība, kas klīniski izpaužas kā vairogdziedzera disfunkcija (hiperfunkcija, hipofunkcija vai transitora pāreja). Šajā pētījumā veiktā vairogdziedzera medikamentu lietotāju skaita analīze Latvijā laika posmā no 2011. līdz 2014. gadam liecina, ka AVS izplatība ir palielinājusies, un pēc vecuma standartizētie rādītāji parāda, ka tas nav skaidrojams ar populācijas novecošanos. Autoimūno slimību attīstība tiek skaidrota ar ģenētisko predispozīciju un vides faktoru iedarbību. Tiek uzskatīts, ka AVS attīstībā 70–80 % nosaka ģenētiskie faktori un attiecīgi 20–30 % veido vides faktori. Lai gan vislielākā nozīme ir polimorfismiem galvenajos audu saderības gēnos, mazāk ir zināms par imūnregulatoro gēnu polimorfismiem un tādiem eksogēniem faktoriem kā psihosociāls stress un organisma nodrošinājums ar selēnu. Selēns piedalās vairogdziedzera hormonu metabolismā, oksidatīvā stresa regulācijā un imūnsistēmas modulācijā. Tiek uzskatīts, ka selēna ietekme uz AVS ir saistīta ar tā spēju modulēt selenoproteīnu aktivitāti, īpaši glutationa peroksidāzi (GPx) un tioredoksīnreduktāzi, kas samazina oksidatīvo stresu un iekaisumu vairogdziedzera audos. Turklāt pētījumi liecina, ka selēns var ietekmēt Th1/Th2 līdzsvaru, kas ir kritiski svarīgs autoimūno slimību patoģenēzē. Tā kā galvenais selēna avots ir uzturs, analizēti dati no Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma, kas atklāj izmaiņas selēnu saturošo pārtikas produktu lietošanā no 2000. līdz 2016. gadam: patēriņš bija palielinājies tikai putnu gaļai, bet visiem pārējiem produktiem – maizei, pienam, zivīm, gaļai un gaļas produktiem – tas samazinājās. Dalībnieku vidū, kas aizpildīja uztura dienasgrāmatas, Selēna uzņemšanas skalas (Selenium intake score – SIS) mediāna bija 175 (127–253) µg nedēļā, kas atbilst 25 µg dienā un nesasniedz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (European Food Safety Authority – EFSA) rekomendāciju dienā uzņemt 55–70 ?g selēna. Šajā pētījumā netika novērotas būtiskas atšķirības seruma selēna, selenoproteīna P (SeP) vai GPx līmeņos starp Hašimoto tireoidīta (HT), Greivsa slimības (GS) un kontroles grupu, taču ir svarīgi uzsvērt, ka mediānā seruma selēna koncentrācija visās grupās (93,2 µg/L, 71,3 µg/L un 90,9 µg/L) bija zemāka par ieteicamo optimālo līmeni 125 µg/L. Turklāt 58,7 % dalībnieku seruma selēna koncentrācija bija zem 100 µg/L, kas tiek uzskatīta par nepietiekamu optimālai antioksidantu enzīmu ekspresijai un funkcijai. Lai tālāk analizētu selēna ietekmi, tika veikta suplementācija ar 200 µg selēnu bagātinātu raugu. Seruma selēna koncentrācija pēc trīs mēnešu suplementācijas palielinājās vidēji par 34,7 µg/L (p < 0,001), savukārt statistiski nozīmīgas citokīnu līmeņa izmaiņas trīs mēnešu laikā netika novērotas. Tomēr pēc sešu mēnešu suplementācijas interferona (IFN)-? un interleikīna (IL)-17a līmenis bija zemāks, salīdzinot ar sākotnējo līmeni. Literatūrā arvien vairāk tiek pieminēta psihosociālo faktoru loma, bet tiešu pētījumu ir salīdzinoši maz, jo precīzi iespējams novērtēt tikai akūtu stresa reakciju. Promocijas darbā analizēta iespējamā saistība starp dzīves notikumu skaitu, saistītu ar stresu, un ietekmi uz vairāku Th1, Th2 un Th17 citokīnu līmeni plazmā pacientiem ar nesen diagnosticētu AVS. Netika konstatētas būtiskas atšķirības Th1/Th2/Th17/Treg citokīnu līmeņos HT pacientiem, GS pacientiem un kontroles grupai. Tomēr HT grupā konstatēts ievērojami augstāks negatīvā stresa līmenis salīdzinājumā ar pozitīvo stresa līmeni. Šiem pacientiem atklāta arī nozīmīga negatīva korelācija starp SeP un pozitīvā stresa līmeni. Konstatētas arī pozitīvas korelācijas starp dzīves notikumu skaitu, saistītu ar stresu, un dzīves notikumiem ar negatīvu ietekmi gan ar antivielu pret tireoperoksidāzi (TPO), gan tireoglobulīna (Tg) antivielu līmeni, kas liecina, ka stress varētu būt saistīts ar HT attīstības gaitu. Tā kā precīzs slimības sākums parasti nav zināms, ir grūti noteikt mehānismu, kā stress izraisa HT. GS grupā konstatēta nozīmīga negatīva korelācija starp GPx un negatīvā stresa līmeni. Kopā šie apsvērumi liecina, ka gan pozitīvam, gan negatīvam stresam var būt nozīme GS patogēnajā mehānismā. Veicot imūnregulatoro gēnu testēšanu, tika identificēti trīs jauni lokusi, kas saistīti ar GS (LSAMP, HNRNPA3P5 un NTN1), viens, kas saistīts ar HT (VAT1L), un vēl lokuss, kas saistīts ar selēna koncentrāciju serumā > 80 µg/L (LINC01544/RNF152/PIGN), kas arī veicina selēna līmeņa paaugstināšanos serumā Latvijas iedzīvotājiem. Šo jauno lokusu iespējamo funkcionālo lomu ir jāturpina pētīt, izmantojot ģenētiskos un šūnu eksperimentus, lai noteiktu konkrētu to ietekmi uz AVS patoģenēzi. Šajā pētījumā uzsvērts personalizētas pieejas nozīmīgums AVS diagnostikā un terapijā, ņemot vērā gan ģenētisko testēšanu, gan ārvides faktoru novērtēšanu kā daļu no profilakses un ārstēšanas stratēģijām. Īpaša uzmanība jāpievērš individuālai uztura pielāgošanai, īpaši joda un selēna uzņemšanas balansēšanai, kā arī psiholoģiskā stresa mazināšanas stratēģijām. Pētījums sniedz padziļinātu izpratni par AVS patoģenēzi un piedāvā hipotēzes iespējamiem preventīvajiem pasākumiem, kas varētu palīdzēt samazināt šo slimību izplatību un uzlabot pacientu dzīves kvalitāti.