Transportlīdzekļa vadītāja bēgšanas kriminalizēšanas tiesiskie aspekti

Šī brīža tiesiskais regulējums Latvijā par transportlīdzekļa vadītāja bēgšanu vai par nepakļaušanos tādas personas atkārtotai vai vairākkārtējai prasībai apturēt transportlīdzekli (par bēgšanu), kura ir pilnvarota pārbaudīt transportlīdzekļa vadītāja dokumentus, paredz administratīvo atbildību, proti, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divsimt četrdesmit līdz četrsimt naudas soda vienībām un atņem transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz pieciem gadiem. Bēgšana var notikt ar iemeslu to darīt vai bez šāda iemesla, piemēram, pārbaudot policijas darbinieku sagatavotības līmeni vai transportlīdzekļu tehniskās iespējas. Tā var būt saistīta 1) ar personas centieniem izvairīties no atbildības par iepriekš izdarītu administratīvo pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, 2) ar personas pārsteigšanu noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī vai arī 3) ar citām krimināltiesiskām sekām, piemēram, personai kāda kriminālprocesa ietvaros kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums un noteikta šīs personas meklēšana, kuras rezultātā persona tiks ievietota ieslodzījuma vietā. Centieni izvairīties no administratīvās atbildības vai kriminālatbildības ir biežākais transportlīdzekļa vadītāja bēgšanas iemesls, jo bēgšanas uzsākšanas brīdī vadītajam, kurš ir pieņēmis lēmumu par šādu rīcību, rodas kļūdains priekšstats par veiksmīgu bēgšanas rezultātu, kas lielākoties dažādu iemeslu dēļ tomēr beidzas ar vajātā transportlīdzekļa vadītāja notveršanu. Apzināta transportlīdzekļa vadītāja bēgšana, nepakļaujoties pilnvaroto amatpersonu prasībai apturēt transportlīdzekli, galvenokārt ir saistīta ar sabiedriskās drošības un satiksmes drošības apdraudējumu, jo, vadītājam bēgot, tiek izdarīti dažādi rupji ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi, kā rezultātā tiek apdraudēti citi ceļu satiksmes dalībnieki, tostarp mazāk aizsargātie: gājēji, velosipēdu, mopēdu un motociklu vadītāji, tiek braukts ne tikai pa ceļiem, bet arī pa citām vietām, kas nav paredzētas transportlīdzekļu braukšanai, proti, ietvēm, gājēju ceļiem, velosipēdu ceļiem, kā arī pa vietām, kur transportlīdzekļu braukšanu pat nevarētu iedomāties, piemēriem, mežiem, pļavām, skvēriem, parkiem, bērnu rotaļu laukumiem. Ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanas iemesli ir dažādi, galvenokārt tie ir atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana un transportlīdzekļa vadīšana, atrodoties alkohola, narkotisko, psihotropo un citu apreibinošo vielu ietekmē. Bēgot persona vairāk uzmanības pievērš notiekošajam viņa transportlīdzekļa aizmugurē, kontrolējot operatīvā transportlīdzekļa un darbinieku rīcību, tādējādi novēršoties no ceļu satiksmes kontroles braukšanas virzienā, līdz ar to vadītājs rīkojas novēloti, savlaicīgi nesamazina transportlīdzekļa braukšanas ātrumu, pieņem kļūdainus lēmumus. Ja transportlīdzeklis tiek vadīts, atrodoties alkohola, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošo vielu ietekmē, ir jārēķinās, ka vadītāja reakcijas laiks palielinās, tādēļ vadītājs uz jebkurām satiksmes situācijas izmaiņām reaģē novēloti. Vienlaikus, palielinot transportlīdzekļa braukšanas ātrumu, vadītāja redzes leņķis sašaurinās un veidojas redzes tuneļa efekts, kas vadītājam liedz iespēju izvairīties no savlaicīgi prognozējamām ceļu satiksmes situāciju izmaiņām salīdzinājumā ar normāliem braukšanas apstākļiem. Bēgšanas laikā transportlīdzekļu braukšanas ātrums nereti sasniedz atzīmi 200 km/h un pat vairāk. Vajāšanu veicošā transportlīdzekļa vadītājs ir privileģētā stāvoklī attiecībā pret bēgošā transportlīdzekļa vadītāju, jo bēgošā transportlīdzekļa vadītāja rīcība ir prognozējama, ceļu satiksmes situācija un turpmākais braukšanas virziens redzamības attālumā ir paredzams, un tas ļauj veiksmīgāk veikt vajāšanu. Bēgšana parasti beidzas ar bēgošā transportlīdzekļa vadītāja izraisītu ceļu satiksmes negadījumu ar vai bez cietušām vai bojāgājušām personām. Izraisītā ceļu satiksmes negadījuma sekas nav prognozējamas, tādēļ, ja neviena persona necieš, tā ir veiksme. Šī brīža tiesiskais regulējums nesasniedz Administratīvās atbildības likuma 13.pantā paredzēto soda mērķi, proti, administratīvais sods ir ietekmēšanas līdzeklis, kas tiek piemērots administratīvo pārkāpumu izdarījušajai personai, lai aizsargātu sabiedrisko kārtību, atjaunotu taisnīgumu, sodītu par izdarīto pārkāpumu, kā arī atturētu administratīvo pārkāpumu izdarījušo personu un citas personas no turpmākas administratīvo pārkāpumu izdarīšanas [1, 13. pants]. Par to, ka administratīvā soda mērķis netiek sasniegts, liecina Valsts policijas interneta vietnē regulāri publicētie paziņojumi par kārtējā bēgošā transportlīdzekļa vadītāja notveršanu, aprakstot vadītāja izdarītos ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus. Šādu apgalvojumu apstiprina arī publiski pieejamie anonimizētie tiesu spriedumi, no kuriem izriet, ka vadītāju bēgšana ir bieži sastopams pārkāpums, kura iemesls ir iepriekš izdarīts administratīvais pārkāpums vai noziedzīgs nodarījums, un ka bēgšanas laikā tiek izraisīti ceļu satiksmes negadījumi ar cietušām vai bojāgājušām personām vai bez tām. Iepriekš minētais ir pietiekams pamats tam, lai lemtu par transportlīdzekļa vadītāja bēgšanas kriminalizēšanu un vadītāja saukšanu pie kriminālatbildības par nepakļaušanos tādas personas atkārtotai vai vairākkārtējai prasībai apturēt transportlīdzekli (par bēgšanu), kura ir pilnvarota pārbaudīt transportlīdzekļa vadītāja dokumentus.