Trauksme un depresija un ar to saistītie faktori bērniem ar 1. tipa cukura diabētu un viņu vecākiem Latvijā

Ievads. 1. tipa cukura diabēts ir hroniska, neizārstējama somatiska slimība, kas būtiski palielina psihisko traucējumu, īpaši trauksmes un depresijas, attīstības risku. Globālā slimības incidence palielinās par aptuveni 3 % gadā, skarot arvien jaunākus indivīdus. Latvijā pēdējo trīs dekāžu laikā pirmreizēji diagnosticēto gadījumu skaits bērnu vidū ir pieaudzis 2,5 reizes. Ņemot vērā saslimšanas agrīno sākumu, vecāku līdzdalība diabēta aprūpē ir īpaši nozīmīga. Gan bērna, gan vecāku psihiskā veselība būtiski ietekmē diabēta kontroli un ar to saistīto komplikāciju risku. Trauksme un depresija pasliktina diabēta kompensāciju, kas savukārt negatīvi ietekmē slimības kontroli. Latvijā līdz šim nav veikti starpdisciplināri pētījumi, kuros izvērtēta trauksmes un depresijas izplatība bērniem un pusaudžiem ar hroniskām somatiskām slimībām, tostarp 1. tipa cukura diabētu. Mērķis. Noskaidrot trauksmes un depresijas simptomu izplatību Latvijas pusaudžu ar 1. tipa cukura diabētu un viņu vecāku populācijā un ar to saistītos sociāldemogrāfiskos, slimību raksturojošos, kā arī individuālos faktorus. Materiāli un metodes. Starpdisciplinārā šķērsgriezuma kvantitatīvā pētījumā piedalījās 812 respondenti, sadalīti divās grupās: pētāmajā grupā (12–18 gadu veci bērni ar 1. tipa cukura diabētu un viens no viņu vecākiem (n = 502)) un kontroles grupā (somatiski veseli vienaudži un viņu vecāki (n = 310)). Trauksmes un depresijas simptomu punktu prevalences noteikšanai izmantotas validētas skalas – GAD-7 (angl. General Anxiety Disorder 7) un PHQ-9 (angl. Patient Health Questionnaire 9). Papildu dati par slimību raksturojošiem, sociāldemogrāfiskajiem un individuālajiem faktoriem iegūti ar speciāli izstrādātu anketu. Statistiskā analīze veikta ar IBM SPSS 25.0 un Jamovi 4.1.2 programmām, par statistiskā nozīmīguma līmeni uzskatot p < 0,05. Rezultāti. Trauksmes un depresijas simptomi konstatēti abās grupās – gan bērniem, gan viņu vecākiem. Pētāmajā grupā trauksmes prevalence bija ievērojami augstāka (bērniem 61,4 %, vecākiem 62,9 %) nekā kontroles grupā (attiecīgi 36,1 % un 25,2 %). Līdzīga tendence novērota arī depresijas simptomiem (pētāmajā grupā 62,2 % bērniem un 61 % vecākiem; kontroles grupā – 40,6 % un 28,4 %). Abās populācijās novērota cieša pozitīva korelācija (rs > 0,7; p < 0,001) starp trauksmes un depresijas simptomiem, kā arī šo traucējumu savstarpēja saistība bērnu–vecāku diādēs. Sieviešu dzimums saistīts ar augstākiem trauksmes un depresijas rādītājiem, tomēr ne visās apakšgrupās tika sasniegta statistiskā nozīmība. Trauksmes un depresijas simptomu rādītāji būtiski atšķīrās atkarībā no diabēta ilguma, ar pieaugumu pirmajā gadā pēc diagnozes noteikšanas un slimības 7–10 gadu ilgumā. Statistiski nozīmīga korelācija tika konstatēta starp HbA1c līmeni, trauksmes un depresijas simptomiem (rs > 0,5; p < 0,001). Savukārt mediācijas analīze apstiprināja vecāku trauksmes simptomus kā 4 mediatoru, caur kuru bērna trauksmes un depresijas simptomu rādītāji netieši ietekmē diabēta kompensācijas efektivitāti. Zemāki trauksmes simptomu rādītāji tika novēroti respondentiem ar augstāko izglītību (p < 0,05). Nepilnā ģimenē dzīvojošajiem respondentiem pētāmajā grupā depresijas simptomi bija izteiktāki. Sociāldemogrāfiskie faktori – vecums, dzīvesvieta, nodarbinātība, ienākumi – būtisku ietekmi neuzrādīja. Kontroles grupā augstāka dzīves kvalitātes un ģimenes attiecību pašvērtējuma līmeņa rādītāji bija asociēti ar zemāku trauksmes un depresijas simptomu līmeni pretstatā pētāmajai grupai, kur šādas saistības netika konstatētas. Bērni, kas slimo ar 1. tipa cukura diabētu, par ņirgāšanos no vienaudžiem ziņojuši gandrīz divreiz retāk (35,9 % pret 60 %) nekā somatiski veselie bērni. Secinājumi. Klīniski nozīmīgi trauksmes un depresijas simptomi biežāk sastopami bērniem ar 1. tipa cukura diabētu un viņu vecākiem salīdzinājumā ar somatiski veseliem vienaudžiem un viņu vecākiem. Augstāki simptomu rādītāji konstatēti sieviešu dzimuma respondentiem. Trauksmes un depresijas simptomi uzrāda ciešu pozitīvu korelāciju gan savstarpēji, gan bērnu–vecāku diādēs. Paaugstināts trauksmes un depresijas simptomu līmenis saistīts ar nesenu vai ilgstošu diabēta diagnozi, zemāku vecāku izglītību, vientuļā vecāka statusu un vienaudžu ņirgāšanās pieredzi. Trauksmes un depresijas simptomi ir abpusēji asociēti ar sliktākiem diabēta kompensācijas rādītājiem. Mediācijas analīze atklāj, ka bērna psihisko simptomu saistība ar HbA1c līmeni ir pilnībā mediēta caur vecāka trauksmes simptomiem, uzsverot nepieciešamību pēc psiholoģiskā atbalsta vecākiem kā būtiska resursa bērna ārstēšanas un psihoemocionālās labklājības veicināšanā.